F1 Auto

Cik izmaksā F1 automašīna?

To, ka F1 autosacīkstes ir miljonu bizness, zina visi F1 fani. Kaut arī komandas gada laikā iztērē vairākus simtus miljonu, šis bizness nepakļaujas tradicionālajiem biznesa likumiem. Peļņa F1 sacīkstēs ir otršķirīga un neskatoties uz lielajiem cipariem, katrs cents ir būtisks uzvarai. Lielākā daļa naudas tiek ieguldīta. Gan sacensībām, gan treniņiem tiek tērētas milzīgas summas, bet vai jūs zināt cik vidēji izmaksā viena F1 automašīna? Šīs summa varētu pārsteigt daudzus.

Lielākā daļa no komandas kopējās naudas tiek tērētas tieši F1 automašīnām. Lielākās komandas gada laikā iztērē aptuveni 300 miljonus EUR automašīnu attīstībai, uzlabošanai un uzturēšanai. Šo summu sastāda gan inženieru un pētniecības institūtu darbs, gan mehāniska automašīnu detaļu ražošana. Komandas ir gatavas tērēt neiedomājamas summas, lai automašīnas sniegumu trasē uzlabotu vien par pāris sekundēm.

Tātad pašu automašīnas sastāvdaļu izmaksas sastāda tikai mazāko daļu no kopējās summas, bet tās vien izmaksā aptuveni 7 miljonus EUR vienā sezonā. Daudzas detaļas tiek mainītas vairākas reizes vienu sacensību laikā, tāpēc arī šī summa ir tik liela.

Visdārgākā F1 automašīnas sastāvdaļa ir dzinējs. Tas sastāv no aptuveni 1000 atsevišķām detaļām un lai to samontētu ir nepieciešamas vairāk kā 80 stundas. Tas ir ievērojami sarežģītāks un jaudīgāks nekā parastas automašīnas dzinējs, bet tas ir paredzēts vien maksimums dažiem braucieniem. Sezonas laikā par dzinēju vidēji tiek iztērēti 4,7 miljoni EUR, bet viens dzinējs izmaksā vien aptuveni 200 000 EUR.

F1 automašīnas apakša un virsbūve kopā izmaksā ap 200 000 EUR. Salīdzinot ar izmaksām par dzinēju, tas nav daudz, bet salīdzinot ar izmaksām par parastu automašīnu, summa ir iespaidīga. Lai panāktu, ka F1 automašīna būtu pēc iespējas vieglāka, virsbūve tiek izgatavota no oglekļa šķiedras.

Ātrumkārba izmaksā aptuveni 100 000 EUR. Ja ātrumkārba braucienu laikā netiek bojāta, tā var izturēt visu sezonu. F1 automašīnām tiek izmantota pusautomātiska ātrumkārba, kurai ir 8 ātrumi. Šo ātrumu pārslēgšanai netiek izmantots sajūga pedālis vai ātrumu pārslēgšanas svira. Ātrumus var pārslēgt, izmatojot pogas, kas atrodas pie stūres.

Aptuveni 100 000 EUR izmaksā arī programmatūra, kas kontrolē visu automašīnas darbību. Visi F1 automašīnas darbības rādītāji tiek fiksēti. Šī programma ir nepieciešama inženieriem, nevis pašiem braucējiem. Pēc tās var secināt vai ar automašīnu viss ir kārtībā un kā var uzlabot tās kopējo sniegumu.

Vēl F1 automašīnai ir nepieciešams tādas dārgas detaļas kā spārni, kas sezonā izmaksā ap 300 000 EUR, stūre, kas izmaksā ap 30 000 EUR, izplūdes sistēma, kas izmaksā ap 200 000 EUR, riepas, kas izmaksā ap 300 000 RUR utt.

Summa tiešām ir iespaidīga un daudziem varētu rasties jautājums, kur tad komandas šo naudu iegūst? F1 komandām pārsvarā ir trīs lieli ienākumu avoti. Visvairāk naudas nāk no sponsoriem. Noteikti esat redzējuši dažādu kompāniju logo uz F1 automašīnām. Tie arī ir sponsori, kas maksā par šo reklāmu. Otra lielākais ienākumu avots ir peļņa par sacensībām, ko rīkotāji dala ar komandām. Katru gadu sacensības klātienē vēro vairāki simti miljoni skatītāju, kas maksā par biļetēm. Tikai aptuveni 20% no visām izmaksām sedz pašas komandas.

F1 automašīnas ražošana un uzturēšana ir ļoti dārga. Ne velti F1 sacensībās piedalās tikai lielu automašīnu ražotāju komandas, turklāt kā jau iepriekš tika minēts, F1 sacensības nav domātas, lai gūtu peļņu. Un tieši tāpēc arī to naudu, ko sacīkšu rīkotāji gūst no notirgotajām biļetēm tie ātri vien atdot atpakaļ komandām. Un bieži vien pašas komandas ņem kredītus un ne jau kaut kādu ātros kredītus, kā onlain sesxebi vai swarfi sesxebi bet miljonos vērtus aizdevumus, lai varētu uzturēt savu komandu!

F1 drošība

Drošība F1 autosacīkstēs

Jāatzīst, ka F1 autosacīkstes ir ļoti bīstams sporta veids. F1 autosacīkšu vēsturē ir notikušas vairākas ļoti smagas avārijas. Daudzas no tām pat beigušās ar braucēju nāvi vai smagiem ievainojumiem. Avārijas notiek arī mūsdienās, bet tagad par drošību tiek domāts daudz nopietnāk.

Pašos sacīkšu pirmsākumos, F1 automašīnas bija radītas tikai un vienīgi ātrai braukšanai. Tām bija priekšējie dzinēji un cilindra veida bremze, turklāt sacensībās nebija pieejama medicīniskā palīdzība vai jebkādi citi drošības pasākumi. Sacīkstes šajā laikā bija ļoti nedrošas un avārijas nebija nekāds retums. Gandrīz katrā sezonā kāds braucējs gāja bojā vai guva ļoti smagas traumas.

Par drošību sāka domāt ap 1955. gadu, kad notika Lemānas avārija, kurā gāja bojā 81 skatītājs. Tad automašīnām tika lietotas disku tipa bremzes un dzinējs bija novietos automašīnas vidū. Tas automašīnu padarīja mazliet drošāku, bet joprojām drošības pasākumiem netika pievērsta pietiekoši liela uzmanība.

Sešdesmito gadu sākumā sāka domāt par drošības aspektiem un tika pieņemti dažādi standarti. Automašīnu krēsli tika aprīkoti ar galvas balstiem, degvielas tvertņu konstrukcijas tika uzlabotas, lai pastiprinātu ugunsdrošību, tika ieviesta dubultā bremžu sistēma, braucējiem bija jāvalkā ugunsdroši tērpi, automašīnu konstrukcija tika mainīta, lai no tās būtu vieglāk izkļūt utt. Sacīkšu rīkotāji arī uzņēmās atbildību par sacensību drošību.

Septiņdesmitajos gados jau tika ieviesta obligāta automašīnu pārbaude pirms braucieniem, kas ievērojami palielināja drošību trasē. Vēl arī pašā trasē tika veikti dažādi uzlabojumi, lai palielinātu drošību, piemēram, uzstādītas dubultas drošības barjeras trases malās un vismaz trīs metru attālums starp žogu un skatītājiem. Automašīnu kabīnes tika konstruētas tā, lai no tām varētu tikt laukā 5 sekunžu laikā un degvielas tvertnes izdalīja ugunsdzēšamās putas ja tika izraisīts ugunsgrēks. Tika veikti vēl daudzi uzlabojumi, kā arī pieņemts drošības kodekss attiecībā uz braucējiem. Arī pašiem F1 pilotiem tika noteikta medicīniskā komisija, lai piedalītos sacīkstēs. Tika ieviesti standarti arī ķiverēm.

Astoņdesmitajos gados tika ieviesti obligāti medicīnas punkti trasē un tika piedomāts par vissīkākajām detaļām attiecībā uz drošību, kā, piemēram, pareizs kāju novietojums kabīnē, precīzs degvielas tvertnes novietojums utt. Medicīniskās palīdzības nodrošināšanai vēlāk tika izmantoti arī helikopteri, lai jebkurā brīdī varētu palīdzēt nelaimē nonākušiem braucējiem.

Deviņdesmitajos gados sacīkstes jau varēja uzskatīt par drošām, bet tāpat tika veikti vairāki uzlabojumi un pieņemti noteikumi par dažādiem papildus drošības aspektiem. Tika piedomāts pat pie tādām lietām kā lielāki sānu un atpakaļskata spoguļi un stūres vadāmība. Gan drošības jostām, gan galvas balstiem, gan citām ar drošību saistītām detaļām tika piemērotas kvalitātes pārbaudes.

Mūsdienās sacīkstes ir ļoti drošas un avārijas ar nopietnām sekām notiek ļoti reti. Inženieri strādā pie tā, lai katra vissīkākā detaļa automašīnām būtu droša. Tiek ieviesti arī ātruma ierobežojumi pirms boksiem un citi ierobežojumi, lai izvairītos no divu spēkratu sadursmes, kā, piemēram, zilais karogs, kas nosaka, ka no boksiem nedrīkst izbraukt, jo tuvumā ir cits auto. Mūsdienās darbojas arī sodi par noteikumu pārkāpumiem un nesportisku rīcību. Jebkādas avārijas iespējas ir samazinātas līdz maksimumam, turklāt arī ja avārija notiek, ir ļoti maza iespēja, ka kāds tajā tiks nopietni traumēts.

Kaut gan braukšanas ātrums mūsdienās ir daudz lielāks nekā sacīkšu sākumā, avārijas notiek daudz retāk. Tiek piedomāts pie vissīkākajām niansēm gan trases, gan automašīnu, gan braucēju drošības garantēšanai.

mihaels shumaher

Visu laiku labākie F1 piloti

Ir ļoti grūti viennozīmīgi pateikt, kuri ir visu laiku labākie F1 braucēji, jo laika gaitā sacensības un vērtēšanas sistēma ir ievērojami mainījusies. No vienas puses nav korekti salīdzināt piecdesmito gadu braucēju sniegumu ar mūsdienu modernās ēras f1 pilotiem, tomēr ir braucēji, kuru sniegums ir savam laikam fenomenāls un kuri ir pelnījuši saukties par visu laiku labākajiem braucējiem.

Kā pirmo šajā sarakstā varētu ievietot Airtonu Sennu. F1 autosacīkstēs viņš piedalījās no 1984. – 1994. gadam un šajā laikā trīs reizes kļuva par šo sacīkšu čempionu. Par autosportu viņš interesējās jau no agras bērnības un četru gadu vecumā sāka mācīties braukt ar kartingiem. Savas karjeras laikā viņš brauca četrās komandās – Toleman Motorsport, Team Lotus, Vodafone McLaren Mercedes un Williams F1. Jau savas karjeras sākumā viņš uzrādīja labus rezultātus par spīti tam, ka nestartēja īpaši veiksmīgā komandā. Pārejot uz Lotus komandu, viņā jau guva pirmās uzvaras. Savu karjeras austāko punktu viņš sasniedza. braucot McLaren komandā, kad arī izcīnīja visus savus čempiona titulus, tomēr viņš nolēma mainīt komandu. Williams komandas sastāvā viņš paguva piedalīties tikai trīs braucienos. 1994. gadā Sanmarīno trasē viņš sacensību laikā ietriecās betona sienā un guva nopietnus ievainojumus, no kuriem vēlāk mira. Viņa nāve vēlāk izraisīja lielu ažiotāžu un pat pastāvēja uzskats, ka tajā bija vainojami sacensību rīkotāji un Williams komanda.

Otrais šajās sarakstā ir Mihaels Šūmahers. Daudzi noteikti pat ierindotu viņu pirmajā vietā, jo savas karjeras laikā viņš ieguva 7 čempiona titulus, bet viņš sacensībās kopā aizvadīja 17 sezonas. Viņam bija vairāk laika, lai pierādītu sevi nekā Airtonam Sennam un kopumā Sennas sniegums bija labāks. F1 autosacīkstēs viņš piedalījās laika posmos no 1991. – 2006. gadam un no 2010. – 2012. gadam. Savas karjeras laikā Šūmahers brauca četru komandu sastāvā – Jordan Grand Prix, Benetton Formula, Scuderia Ferrari un Mercedes AMG Petronas. Jordan komandas sastāvā Šūmahers aizvadīja tikai vienu braucienu, kurā nefinišēja. Pēc tam viņš pārgāja uz Benetton, kuras sastāvā ieguva pirmos divus čempiona titulus. Labākos rezultātus viņš uzrādīja Ferrari komandas sastāvā, gūstot vēl piecus čempiona titulus. 2006. gadā Šūmahers aizgāja no sacīkstēm, bet 2010 gadā atgriezās Mercedes komandā. Vairāk čempionu titulus gan viņam neizdevās iegūt.

Trešais labākais braucējs ir Huans Manuels Fanhio. Viņš piedalījās pašās pirmajās F1 sacensībās 1950. gadā. Jau savas karjeras sākumā viņš sevi parādīja kā vienu no labākajiem braucējiem. Kopā viņš ir ieguvis piecus čempiona titulus. Viņš sacīkstēs piedalījās no 1950. – 1951. gadam un no 1953. – 1958. gadam. Arī Fanhiosavas karjeras laikā startēja četru komandu sastāvā – Alfa Romeo F1, Maserati F1, Mercedes F1 un Scuderia Ferrari. Jau otrajā sezonā viņš ieguva pirmo čempiona titulu. 1952. gada sezonu viņš izlaida traumas dēļ, bet jau 1953. gadā viņš atgriezās Maserati komandā. Šajā komandā viņš aizvadīja divas sezonas, bet jau paspēja iegūt otro čempiona titulu. 1955. gadā Mercedes sastāvā viņš ieguva trešo čempiona titulu. Sakarā ar Mercedes komandas aiziešanu no F1 sacīkstēm 1955. gadā Fanhio pievienojās Ferrari komandai, kuras sastāvā arī guva savus pēdējos divus čempiona titulus. 1958. gadā viņš izveidoja pats savu komandu, bet tās sastāvā nobrauca tikai pirmos divus braucienus.

Protams, katram F1 fanam ir savi favorīti un daudzi šo sarakstu apšaubīs, tomēr iepriekš nosaukto pilotu fenomenālo sniegumu un spējas nevar apšaubīt.

mehanikis f1

Kas notiek pitstopā jeb boksos?

F1 sacensībās vislielākā uzmanība tiek pievēsta braucējiem un, uzvaras gadījumā, uz goda pjedestāla kāpj tieši viņi, tomēr tas ir visas komandas nopelns, nevis viena atsevišķa braucēja. F1 sacensības zināmā veidā var uzskatīt par komandas sporta veidu, kuras kapteinis ir F1 pilots, bet arī pārēji komandas biedri ir tik pat svarīgi. Komandas darbs, kas tiek paveikts boksos var ietekmēt visu sacensību gaitu, īpaši mūsdienās, kad boksos tiek pavadītas vien dažas sekundes un pat sekunžu desmitdaļas var izšķirt visas spēles rezultātu.

To, kad jābrauc bokos un kas tieši tur jādara nosaka tieši komanda, nevis pilots. Parasti pitstopā tiek nomainītas riepas un pielabots automašīnas priekšējo un aizmugurējo spārnu novietojums. Ja nepieciešams tiek nomainītas arī automašīnas bojātās daļas. Šādus automašīnas remontdarbus parasti veic vismaz pāris stundas, bet modernajās F1 sacīkstēs tas viss tiek organizēts tā, ka to var paveikt ļoti īsā laika posmā. Katru nepieciešamo darbību veic pat vairāki mehāniķi un darbs ir ļoti labi izplānots un organizēts.
Pašos F1 pirmsākumos braucēji boksos pavadīja diezgan daudz laika. Mehāniķu darbs bija lēns un haotiskas, jo īpaši tad, ja boksos nācās iebraukt neplānoti. Šāda situācija bija pat līdz septiņdesmito gadu beigām. Vēlāk situācija mazliet uzlabojās, bet daudz organizētāku raksturu pitstopi ieguva tikai 1994. gadā, kad tika atļauta degvielas uzpilde brauciena laikā. Pēc tam situācija pamazām turpināja uzlaboties un pitstopā pavadītais laiks samazināties. Mūsdenās boksos pavadītais laiks ir aptuveni divas sekundes.
F1 pilotam boksos ir jāiebrauc precīzi tam norādītā vietā, lai mehāniķi viegli varētu piekļūt automašīnai no visām usēm. Boksos ir pieejams viss nepieciešamais ekipējums, lai ātri varētu veikt visus nepieciešamos darbus. Ekipējums pamatā sastāv no priekšējā un aizmugurējā domkrata un divām automātiskajām skrūvmašīnām katrā stūrī.

Mūsdienās, F1 automašīnai iebraucot boksos, mehāniķi jau uzreiz ir gatavi darbam, turot rokās visus nepieciešamos instrumentus un rezerves daļas. Boksos darbojas aptuveni divdesmit mehāniķi. Katru riteni maina trīs mehāniķi – viens noņem un uzliek atpakaļ uzgriežņus, otrs noņem veco riepu un trešais uzliek jaunu. Pārējie mehāniķi veic citus nepieciešamos labojumus. Dažus no tiem var veikt ļoti ātri, kā, piemēram, priekšējā un aizmugurējā spārna leņķa korekciju, lai uzlabotu aerodinamiku vai kondicionēšanas iekārtas attīrīšana no putekļiem. Citi labojumu savukārt var aizņemt diezgan daudz laika, kā, piemēram, dažādu virsbūves detaļu nomaiņa. Mūsdienās, gan ir īpaši piedomāts par to un virsbūve ir sadalīta sīkākās detaļās, lai ievērojami paātrinātu to nomaiņu.
Kad mehāniķi savu darbu ir pabeiguši, viņi atkāpjas un paceļ rokas, tādējādi paziņojot, ka viss ir izdarīta kā nākas. Tad F1 pilots var braukt laukā no boksiem, vienīgi viņam jāuzmanās, vai uzbraucot uz trases viņš nesadursies ar kādu citu automašīnu. Dažās komandas izmanto pusautomātiskus luksoforus, kas norāda, kāds drīkst droši izbraukt no boksiem.

Reti kur vēl mūsdienās var novērot tik organizētu darbu. Automašīnu remonta, kas normālos apstākļos prasītu vairākas stundas, tiek veikts vien dažās sekundēs. Viennozīmīgi var apgalvot, ka F1 komandai ir ļoti liela ietekme kopēja brauciena rezultātā.

f1 karogi

Karogu nozīme F1 autosacīkstēs

Ja esat redzējis kādas no F1 sacensībām, noteikti esat pamanījis, ka brauciena laikā, dažādos trases posmos tiek vicināti dažādu krāsu karogi. Katram no šiem karogiem ir īpaša nozīme. Kaut gan mūsdienās ar pilotiem ir iespējams sazināties izmantojot radiotelefonus, karogu sistēma tomēr ir vienkāršāka un daudz efektīvāk spēj nodot neapstrīdamu ziņojumu.

Dzeltenais karogs nozīmē, ka trasē pilotam var draudēt kādas briesmas. Piemēram, ja pirms tam ir notikusi kāda avārija un uz trases atrodas citu automašīnu atlūzas, dzeltenais karogs brīdina par to. Būtībā ja pilots redz šo karogu, viņam ir jāievēro piesardzība un jāsamazina ātrums. Var tikt vicināti arī divi dzeltenie krogi reizē, kas brīdina par nopietniem apdraudējumiem uz trases un pilotam ir jābrauc tik lēni, lai jebkurā brīdī varētu apstāties.

Sarkanais karogs brīdina par sacensību priekšlaicīgu pārtraukšanu. Šo karogu izmanto samērā reti. Viens no variantiem, kad tas var tikt izmatots ir pēc ļoti smagas avārijas. Vēl par iemeslu šī karoga izmantošanai var minēt strauju laika apstākļu maiņu, kas ievērojami pasliktina redzamību. Ja šis karogs tiek vicināts jau sacensību pašā sākumā, tas var nozīmēt, ka sacīkstes tiks sāktas no sākums. Ja karogs tiek vicināts vēlāk, tas nozīmē, ka sacensības vai nu tiks pārtrauktas un pēc tam atsāktas no tās pašas vietas, vai arī pārtrauktas pavisam un dalībniekiem par šo braucienu piešķirti puse no punktiem. Šādā situācijā rezultāti tiek vērtēti, neņemot vērā pēdējos divus veiktos apļus, jo pēkšņie, neparedzētie apstākļi var ietekmēt beigu rezultātu.

Zaļais karogs nozīmē, ka briesmas uz trases ir novērstas un sacīkstes var turpināties bez jebkādiem ierobežojumiem. Ja tas tiek vicināts pirms boksu celiņa, tas nozīmē, ka F1 pilots droši var iebraukt boksos.
Zilajam karogam var būt vairākas nozīmes. Ja tas tiek vicināts pie boksu izejas, tas nozīmē, ka trasē pie šīs izejas atrodas cita F1 automašīna un, boksos esošajam pilotam tai ir jādod ceļš. Zilā karoga vietā var tikt izmatota arī zila luksofora gaisma. Ja zilais karogs tiek vicināts sacīkšu laikā, tas nozīmē, ka F1 pilots tūlīt tiks apdzīts par apli un viņam šis braucējs ir jāpalaiž. Ja pilots neievēro trīs zilos karogus, viņš var tikt sodīts.

Melnais karogs parasti nozīmē diskvalifikāciju. Šis karogs tiek rādīts vienlaicīgi ar braucēja numuru, lai nerastos pārpratumi. Redzot melno karogu F1 pilotam nekavējoties jābrauc boksos. Ja viņš melno karogu ignorē, tam var sekot diskvalifikācija uz vairākām sacīkstēm.
Baltais karogs brīdina par to, ka uz tases atrodas kāds lēns transporta līdzeklis. Tas var būt, piemēram, kāds operatīvais transporta līdzeklis, vai arī kāds cits pilots, ja tas brauc ievērojami lēnāk nekā tas ir parasti. Tas varētu būt tādā gadījumā ja šim otram transporta līdzeklim ir kādas tehniskas problēmas, kas traucē braukt pietiekoši ātri.

Melnbalti rūtos karogs nozīmē to, ka pilots ir finišējis. Tas tiek rādīts katram finišējušajam pilotam atsevišķi, bet sesiju laikā tas tiek vicināts konkrētā, iepriekš noteiktā laikā. Bieži vien sacensībās tiek pieaicināts kāds goda viesis, kas šo karogu vicina pirmās vietas ieguvējam.
Pa pusei melns un pa pusei balts karogs brīdina par nesportisku rīcību. Tāpat kā melnais karogs, arī šis tiek rādīts kopā ar pilota numuru, uz kuru šis norādījums attiecas. Ja pilots šo karogu ignorē, viņam tiek piespriests sods.

Melns karogs ar oranžu apli tiek rādīts tad, ja komanda ir fiksējusi kādu tehnisku bojājumu un pilotam ir nepieciešams braukt boksos. Arī šis karogs tiek rādīts kopā ar braucēja numuru. Parasti par ko tādu pilots vispirms tiek brīdināts izmantojot radiotelefonu.

Visbeidzot sarkani un dzelteni svītrotais karogs nozīmē, ka uz rases ir kāds šķērslis, piemēram, izlijis šķidrums. Tā funkcijas ir diezgan līdzīgas dzeltenajam karojam.